Raksts ir tulkots no smilšu terapijas izdevuma „Zeitschrift fur Sandsiel-Therapie” (Nr.114, 2003.gada maijs), sadarbībā ar Lindi fon Keizerliknu un Latvijas Ģimenes Psihoterapeitu biedrību. Tulkojusi Ārija Servuta. Raksts publicēts žurnālā "Psiholoģijas Pasaule" (2005/09).

Par raksta autori:

Katrīna de Dardele mācījusies pie Žana Piažē (Jean Piaget) un K.G.Junga institūtā Cīrihē. Ir apmācīgtiesīga psihoanalītiķe Sarla Boduēna (Charles Baudouin) Psihoanalīzes un psihoterapijas instiūtā Ženēvā. Kopš 1986.gada strādā savā privātpraksē. Gandrīz 10 gadus bijusi Doras Kafkas skolniece. Ir Starptautiskās smilšu spēļu terapijas biedrības (ISST) biedre ar tiesībām vadīt tālākizglītības kursus.

Katrīna de Dardele

MEŽONĪGAIS VĪRIETIS

Šajā rakstā aplūkotās terapijas  pacientu es saukšu par Džo. Terapija turpinājās 20 mēnešus un ilga 60 stundas. Šajā laikā radās 24 smilšu bildes. To, ka tām pienācis īstais brīdis, mums pavēstīja kāds Džo sapnis.

Pirmā tikšanās

Džo piezvanīja man un jautāja, vai varot iziet pie manis smilšu spēļu terapiju. Mēs vienojāmies par tikšanās laiku, un sarunas beigās viņš vēl steidzīgi piebilda: „Viegli nebūs. Es esmu dusmu pilns.” Šie vārdi palika man atmiņā.

Ir astoņi vakarā. Zvans pie durvīm. Es atveru durvis. Mana priekšā stāv divus metrus garš, sportisks, spēcīgs vīrietis. Vēl neesmu paguvusi pilnībā atvērt durvis, kad viņš jau steidzīgiem soļiem nāk iekšā. Es gandrīz atsitos ar muguru pret sienu. Ar roku parādu viņam ceļu garajā gaitenī. Džo iet pa priekšu, un es sekoju viņam, nedaudz izbrīnīta par viņa neparasto uzvedību. Džo nemaz nekautrējas un jūtas kā mājās. Es dziļi ieelpoju un izelpoju. Nu mēs vaigu vaigā esam mana darba telpā. Džo smagi elpo un izskatās stipri uztraucies. Starp mums abiem valda elektrizēta atmosfēra. Džo skatās man acīs, viņš pārbauda mani.  Es jūtos mazliet vāja šī milzu vīra priekšā. Es nomierinu elpošanu, un te man ienāk prātā K.G.Junga (C.G.Jung) vārdi „ļaut notikt”.

Pēkšņi Džo sāk skaļi kliegt: „Es jau jums teicu, ka esmu dusmu pilns. Un šodien ir vēl trakāk. Manas dusmas ir tik lielas, ka es tās nespēju valdīt.”

Šajā vīrietī kūsā milzu enerģija. Vai viņš mani sitīs? Brīnumainā kārta es dzirdu sevi skaļā, bet mierīgā balsī sakām: „Lūdzu, apsēdieties uz šī krēsla.”

Džo apsēžas man pretī uz krēsla. Mūs šķir mazs galdiņš. Viņš turpina kliegt: „Tas vairs nav izturams! Bet vispirms – jūs. Kas jūs esat? Es jūs nepazīstu!”

Nu man vairs nav bail. Džo skatās manī cieši jo cieši, un es sajūtu bezierunu uzticēšanos, kas stāv pāri viņa kliegšanai.

Es stāstu viņam par sevi, par psiholoģijas studijām Junga institūtā, par smilšu sp[ēli, par mazbērniem… šajā īpašajā gadījumā es cenšos būt pilnīgi atklāta un daudz precīzāka savos skaidrojumos nekā parasti.

Džo mierīgi klausās manī un tad lūdzoši jautā: „Vai jūs mani izdziedināsiet?”

Es lūdzu, lai Džo pastāsta man par savām sāpēm. Džo aizkaitināts iekliedzas: „Jūs gribat zināt, kas ir mana problēma? Tā ir mana māte. Vai dzirdējāt? Mana māte!”

Viņa kliedziens atbalsojas visā istabā.

Stunda ir pagājusi. Es ierosinu Džo parunāt par šo problēmu nākamājā reizē.

„Vai rīt?” viņš jautā. Es piekrītu: „Labi, rīt.”

Nākamajā dienā Džo ierodas atkal. Viņš ienāk, nesveicinot mani, ieiet darbistabā, apstājas un skaļi uzstāj: „Šodien runāsim par māti, par manu māti!”

Tad piepeši viņš sagrābj mazo galdiņu un, spēcīgi kratot, dusmās izkliedz: „Es viņu ienīstu!” Galdam nolūst viena kāja.

Es jūtos kā ienirusi citā valstībā – neapzinātā pasaulē, kas ir pilna dusmu un naida. Es dzirdu sevi sakām: „Tas nekas,” un atņemu viņam galdu. Džo atdod man nolūzušo gala kāju  un atkārto vēlreiz: „Es ienīstu savu māti! Es viņai labprāt pateiktu…”

„Tad pasakiet to viņai. Pamēģiniet!”

„Vai drīkst?” Džo jautā. Es atļauju.

Džo iziet no manas darbistabas un skraida apkārt pa visu dzīvokli. Viņš atver durvis, iet no vienas istabas uz otru istabu, izkliedz visus iespējamos lamu vārdus: „Maita, ragana… Mele, tu nekad mani neesi mīlējusi! Es ienīstu tevi!”

Es jūtos kā drāmā. Pēc šī klejojuma mēs apsēžamies manā kabinetā. Džo jūtas izsmelts un kā bez spēka. Viņš svīst. Es atnesu ūdeni. Mēs dzeram klusējot.  Beidzot Džons jauta, vai man esot bijis bail, un es atbildu, ka jā.

Tad es viņam parādu istabu ar smilšu kastēm. Es uzaicinu viņu pieskarties kastēm. Džo  ieliek rokas slapjajās smiltīs, lēnām pagrābj tās saujā un raud. Viņš ir kļuvis par mazu bērnu. Viņš jūtas labi. Tagad viņš ir saistīts ar prima materia, ar Māti Zemi. Džo nerunā ne vārda. Mēs abi apklustam un klusējam līdz pat stundas beigām.

Pēc šīs sesijas Džo nedarbojās ar smiltīm četrus mēnešus. Viņš stāstīja par savu dzīvi un arī par to, ko redzējis sapnī.

K.G.Jungs „Kopotajos rakstos” apgalvo, ka psihoterapijas centrālais jautājums un pati svarīgākā problēma esot pārnese. Šajā ziņā viņš esot bijis vienisprātis ar Z.Freidu (S.Freud). Pacients atnesot terapeitam neapzinātu saturu, kas tajā brīdī viņam esot ļoti aktuāls. Šis neapzinātais saturs atrodot vienlaicīgu neapzinātu saturu terapeitā. Tādejādi abi atrodas kopīgā zemapziņā. Jungs arī norāda, ka šo neskaidro un reizēm nepatīkamo zonu vajagot aplūkot pavisam mierīgi un ļaut visam notikt. Persona esot psihiska sistēma, kas nonākot attiecībās ar terapeita psihisko sistēmu.

Varam apgalvot, ka terapeitiskais process ir sava veida iniciācija[*]. Mums jābūt kā baltai lapai, neaprakstītai lapai un pilnīgi atvērtam pacientam, lai caur mūsu abu zemapziņām varētu plūst upe. Tādu pieredzi es guvu, mācoties pie savas skolotājas Doras Kalfas (Dora Kalff).

Anamnēze un dzīves stāsts

Džo piedzimis Ziemeļanglijā. Viņam esot trīs gadus jaunāks brālis, kurš bijis nedaudz garīgi atpalicis (viņš neesot pabeidzis skolu).

Viņa tēvs, komersants, bijis nelielas kurpju fabrikas direktors, vienmēr ļoti aizņemts un reti bijis kopā ar ģimeni. Viņš pārnācis mājās vēlu, vakaros sēdējis pie televizora un dzēris viskiju. Tēvs bieži bijis agresīvs. Māte, medmāsa, pēc laulībām bijusi vienīgi mājsaimniece. Kad Džo bijis 128 gadu, tēvam neesot veicies ar pārdošanu un viņš zaudējis daudz naudas. Viņš dzēris arvien vairāk, ģimenes atmosfēra bijusi nokaitēta. 50 gadu vecumā tēvs nomiris ar infarktu. Džo tobrīd bijis 129 gadus vecs.

Džo māte tikusi audzināta katoliciskā garā un stingri kontrolēta, taču viņa neesot bijusi ļoti dievbijīga. Māti vienmēr mocījusi dziļa vainas apziņa. Arī viņas māte bijusi mājsaimniece, ļoti stingra un nemitīgi kliegusi uz saviem septiņiem bērniem. Džo māte bijusi dominējoša personība. Džo un viņa brālis neesot dabūjuši mātes krūti. Pēc dzemdībām māte bijusi stipri nervoza un bailīga, un pēc piecām dienām piens krūtīs pazudis.

Džo ar rūgtumu stāsta par savu bērnību. Viņš vienmēr bijis slims: aknu darbības traucējumi, angīna, iesnas. Tajās reizēs viņš neesot gajis uz skolu un palicis gultā. Viņš drīkstējis tikai lasīt. Veidot vai zīmēt māte neesot ļāvusi, lai nepiegružotu istabu. Ik pēc piecām minūtēm viņa nesusi pie gultas zāļu tabletes, zāļu tēju vai ko citu. Džo juties pārslogots. „Es nejutos labi savā ādā”, viņš apraksta savas izjūtas.

Tad piedzimis viņa brālis Rojs un pēkšņi mājās viss izmainījies. Rojs bijis ļoti nemierīgs un daudz raudājis. Naktīs viņš tikpat kā neesot gulējis. Visi ģimenē bijuši stresā.

Džo juties mātes atstāts. Pēc brāļa piedzimšanas viņa izturējusies pret Džo savādāk, bijusi ļoti stingra, aizliegusi visu, kas varētu traucēt nabaga Rojam. Džo ticis arī daudz sodīts. Tā visa dēļ viņš bijis greizsirdīgs un, kad pieaudzis, pārtraucis jelkādu kontaktu ar brāli.

Džo bijis talantīgs bērns, skolā vienmēr labākais klasē. Skolotāji lepojušies ar viņu. Viņš palīdzējis mācībās vājākajiem skolēniem. (Iespējams, kompensācija tam, ko viņš nedarīja brāļa labā.) skolotāji teikuši: „Džo, tu esi apdāvināts. Tu kļūsi par spožu advokātu.”

Mājās Džo bijis noslēgts. Maz kontaktējies ar māti. Rojs neesot varējis apgūt arodu, palicis mājās un sācis dzert.

Pēc jurista disertācijas aizstāvēšanas Džo atstājis ģimeni un devies ceļojumā. 126 gadu vecumā viņš aizbraucis uz Indiju. Tur viņš saticis Lauru, meiteni, kura apmeklējusi budistu klosterus. Lauru fascinējusi reliģijas vēsture un meditācija. Attiecības pamazām kļuvušas ciešākas. Bet Džo bijis ļoti naivs. Līdz Laurai viņam neesot bijušas nevienas sievietes. Arī Laurai tās bijušas pirmās attiecības. Viņa bijusi vairāk sevī vērsta, un patiesībā abiem neesot bijis par mazākā priekšstata par to, kas ir dzīve.

Kad viņi atgriezušies Anglijā, Džo nolēmis Lauru apprecēt. Sajūtas neesot bijušas nekādas labās, bet viņš juties spiests „savest šo lietu kārtībā”.

Pēc tam viņš esot sācis strādāt par juristu. Laura daudz meditējusi un viņu saistījusi mūķeņu dzīve. Džo saticis citas sievietes un sācis šaubīties par savu laulību. Pēc kāda laika Laura šķīrusies no Džo un aizgājusi klosterī. Sākumā Džo izjutis atvieglojumi, jo toreiz viņam bijusi sajūta, ka sievietes tur viņu savā varā. Viņš baidījies no sievietēm.

Tad viņš pieņēmis lēmumu atstāt Angliju: „Mana ģimene man neko nenozīmēja.” Viņš devies uz Šveici, kur strādāja par angļu valodas skolotāju. Viņam bijušas attiecības ar kādu amerikānieti, bet viņš atkal juties kā valgos. Viņš pārtraucis attiecības un kādu brīdi juties brīvs. Bet drīz vien atkal radušies jautājumi: „Kas es esmu? Uz kurieni es eju? Ko es gribu? Kādēļ man ir sliktas attiecības ar sievietēm? (Kā zināms, tie ir galvenie personības[†] individuācijas jautājumi.)

Pēkšņi Džo sajutis sevī milzu niknumu. Vai tam varētu būt saistība ar viņa attiecībām ar māti? Džo nav spējis viens pats atrast atbildi uz šo jautājumu, un pēc dažiem mēnešiem nolēmis man piezvanīt.

Tātad mums ir darīšana ar četrdesmitgadīgu vīrieti ar lielu mātes kompleksu un negatīvu tēva tēlu. Šis vīrietis meklē savu ceļu. Ārēji viņš ir pielāgojies, prot strādāt, ir sportisks, bet dziļi zemapziņā kustas viņa ēna: spēcīgs un dusmu pilns vīrietis.

Četrus mēnešus Džo man stāstīja savus baiļu sapņus, kuros dominēja daudzi negatīvi mātes tēli. Bet pamazām parādījāš arī citi sieviešu tēli: es kā terapeite, skolotāja, līdzstrādniece, tenisa partnere, gide muzejā. Un visbeidzot šis sapnis:

„Es esmu ezerā. Man mugurā ir melns nirēja tērps. Es brienu arvien dziļāk ūdenī. Piepeši es ieraugu jūsu seju un manā virzienā izstieptu jūsu roku. Jūs esat kā peldoša zivs ar sievietes seju un cilvēka rokām. Jūsu roka man dod zilu maisiņu. Pēkšņi jūs pazūdat. Es atveru maisiņu. Tajā ir skaistas, mirdzošas smiltis. Tās ir kā zelts manās rokās. Es esmu laimīgs.”

Šajā sesijā Džo man sacīja: „Tagad es esmu gatavs smilšu spēlei.”

Smilšu bildes

Pirms katras smilšu bildes likšanas Džo sākumā piecas līdz desmit minūtes darbojās ar smiltīm, it kā atcerētos savu pirmo tikšanos ar tām. Toreiz smiltis viņu ļoti dziļi aizkustināja. Visas smilšu bildes izauga no viņa jūtu dzīlēm.

1.smilšu bilde

Pirmajā smilšu bildē Džo izmantoja smilšu kasti gareniski. Divu smilšu krastus pa labi un pa kreisi šķir zils ūdens, kura vidū atrodas sirds veida sala. Uz salas ir indiāņu vīrieši, sievietes un bērni. Kreisajā smilšu krastā (virzienā no aizmugures uz priekšpusi) ir zils divgalvainais pūķis, vienradzis, indiānis, tanks, četri jātnieki uz zirgiem, bet priekšpusē uz pakalna – šamanis. Pasaku būtņu un tanku sajaukums ir iespaidīgs. Ūdenī peld zivis, haizivi iežogo divas smilšu barjeras. Priekšpusē pa kreisi pilnā gatavībā gaida vindsērfinga dēlis, lai vajadzības gadījumā ātri aizvestu kādu projām.

Vispirms Džo izveidoja abus smilšu krastus. Tad viņš ilgi aplūkoja figūras plauktos. Pēkšņi viņš paņēma Melnās Madonnas Einzīdelnes[‡] figūru un sparīgi nolika to uz smilšu kastes malas. „Te tā ir!” viņš teica. Tad viņš nolika lapsas galvaskausu, piešķirot visam drūmu, gandrīz draudīgu noskaņu. Pēc tam, maksimāli koncentrējies, viņš nolika visas pārējās figūras. Beigās viņš daudz laika veltīja, lai izveidotu un apdzīvotu salu. Saspringums viņa sejā lēnām atslāba. Džo izskatījās laimīgs.

Šajā pirmajā smilšu bildē varam labi saskatīt Džo personības divas puses. Mēs daudz runājām par tām: par stīvo tradicionālo un ļoti organizēto angļu kareivi un par nopietno, nebrīvo sasaistīto un nelaimīgo juristu Džo.

Džo personības otru pusi veido šamanis. Šis Džo ir ļoti radošs, apveltīts ar talantu gleznošanā un zīmēšanā, saistīts ar dabu, ar ūdeni un ieniršanu. Džo personības divas puses atklājas arī divās pūķu galvās.

Paaugstinātā agresija mātes tēlu šajā smilšu bildē projicēta uz melno madonnu. Džo ļoti precīzi parāda savu problēmu. Iespējams, ka viņam kaut kādā veidā jānogalina negatīvā mātes tēla puse, lai saņemtu dievmātes spēku. Draudi ir redzami arī ūdenī. „Haizivs ir bīstama,” teica Džo un uzbūvēja divus smilšu vaļņus – ierobežots graujošo instinktu simbols.

Ļoti svarīga šājā smilšu bildē ir sirds formā izveidotā sala. Tā mums atsedz Džo jūtu spēku. Šeit sajūtam arī viņa saistību ar dabu. Te ir indiāņi ar savu dabisko potenciālu, lai palīdzētu Džo un stiprinātu viņa garu.

Šamaņus un indiāņus šajā smilšu bildē mēs varam uzskatīt par labu zīmi turpmākajam procesam.

2. smilšu bilde

Šīs sesijas sākumā Džo sacīja, ka pēc savas pirmās smilšu bildes esot juties ļoti labi. Starplaikā viņš esot daudz laika pavadījis brīvā dabā un jūtot sevī milzum daudz enerģijas.

Otrajā smilšu bildē redzama no smiltīm veidota laiva. Smilšu kastes vidū ir totēms. Viņa priekšā ar seju smiltīs guļ melnā madonna.

Visapkārt stāv indiāņi, atkal ir angļu kareivis un šamanis. Jaunums ir divi tīģeri smilšu kastē pa labi. Ar šo smilšu laivu Džo dodas ceļojumā. Ir sākusi darboties viņa zemapziņa. Melnā Madonna tagad ir centrā, taču ļoti nožēlojamā stāvoklī totēma priekšā. Šķiet, ka projicēto negatīvo enerģiju kontrolē indiāņu pasaule. Tāpat kā pirmajā smilšu bildē, arī otrajā ir attēlots viss Džo problēmu kopums. Taču šoreiz palīdzība nāk no totēma.

3.smilšu bilde

Smilšu kastes vidū ir izveidota zivs formas sala. Pa kreisi uz zivs astes redzams liels bruņurupucis, zivis un divi indiāņi. Uz zivs ķermeņa – pīles, pusdārgakmeņi, koki un šamanis.

Smilšu kastes labajā pusē aizmugurē uz pakalna stāv totēms, kas visu pārrauga. Labajā smilšu kastes stūrī sēž faraons. Pa labi no viņa smiltīs noguldīta melnā madonna sarkanā tērpā, pa kreisi – melnā madonna zelta tēŗpā. Abas madonnas guļ smiltīs ar seju uz augšu.

Faraona priekšā ir ķīniešu viedais, trīs sēdoši indiāņi un karalis. Totēma priekšā vēl redzamas divas dejojošas sievietes un trīs lēkājošas zivis.

Džo sparīgi darbojas visu stundu.

Garīguma ziņā šājā smilšu bildē viss process atrodas kustībā. Par to liecina zivs kā dvēseles, auglības un dzīves enerģijas simbols. Saskatāma arī vīrišķības manifestācija, ko apliecina faraons, karalis, viedais vīrietis un citas figūras.

Iespējams, ka divas guļošās madonnas šajā smilšu bildē ir divas mātišķīguma puses: projicētā negatīvā mātes figūra un pozitīvā mātes figūra – „Zelta Madonna”, kā to nosaucis Aleksandrs fon Berges (Alexander von Berghes) no Hamburgas.

Svarīga ir arī abu madonnu pozīcija. Tās guļ smiltīs ar seju uz augšu. Mātes projekcija mainās. Ar zivs simbolu sākas kaut kas jauns. Lēmām, līdzīgi tam, kā pārvietojas bruņurupucis, bet drošiem soļiem sākas pārmaiņu laiks.

4.smilšu bilde

Šajā smilšu bildē Džo aizved mūs dabas pasaulē. Apaļā, zaļā žoga iekšpusē iepretim tīģerim viens pats stāv  kāds vecs vīrs. Visapkārt bagātīga augu valsts. Pa labi mežā redzams šamanis. Starp kokiem un krūmiem izlikti pusdārgakmeņi un stikla lodītes.

Ar šo smilšu bildi Džo parāda instinktīvu savas zemapziņas redzējumu. Viņš ir konfrontēts ar savas personības mežonīgo pusi. Un šajā konfrontācijas procesā viņš ir pavisam viens. Viņam jātiek ar to galā! Un atkal tuvumā ir palīgs – šamanis.

Nākamās smilšu bildes bija diezgan līdzīgas šai, ar ļoti daudziem augu valsts elementiem. Džo darbojās ļoti enerģiski. Viņš jautāja, vai varot pats nopirkt pāris savvaļas zvēru. (Mani viņam bija par maziem. Protams, es atļāvu.)

Stāstot par savu ikdienas dzīvi, Džo atzīmēja, ka viņam labi sokoties angļu valodas skolotāja darbs dažādās skolās. Viņš atkal nodarbojas ar niršanu un esot atsācis gleznot.

8.smilšu bilde

Smilšu kastes vidū liels, zils aplis. Visapkārt tam lielajā aplī sēž un stāv indiāņu vīrieši, sievietes un bērni. Salas vidū stāv melnā madonna. Pret viņu pagriezušies seši tīģeri, arī indiāņi skatās uz viņu. Zeme ir klapata ar pusdārgakmeņiem un stikla lodītēm.

Iepriekšējās bildēs Džo pretstatīja pats sevi saviem mežonīgajiem, instinktīvajiem spēkiem. Tā bija asa konfrontācija. Tagad viņš ir gatavs konfrontācijai ar negatīvo mātes tēlu. Madonna ir nolikta centrā. Iespējams, ka tai jau ir šī cita – pozitīvā – kvalitāte, ko redzējām 3.smilšu bildē (zelta madonna). Šķiet, ka mežonīgie instinkti, kurus attēlo tīģeri, tai nekā nevar padarīt. Šajā procesā palīdzīgu roku sniedz indiāņi.

Nākamajās sesijās radās vēl viena līdzīga smilšu bilde.

10. smilšu bilde

Džo patīk veidot smiltīs lielas formas. Šoreiz tas ir taurenis. Smilšu kastes vidū ir lapsas galvaskauss. Uz tā ar muguru viens pret otru stāv divi indiāņi, vēl divi indiāņi stāv priekšējā galā. Tauriņa spārni ir klāti ar stikla lodītēm un pusdārgakmeņiem. Cieši kopā sēž indiāņu ģimenes (uz tauriņa taustekņiem?). aizmugurē pa kreisi, nozīmīgā vietā, uz klints ir šamanis. Katrā smilšu bildē viņam ir cita atrašanās vieta. Tātad process turpinās. Tauriņa simbols mums parāda notiekošās pārmaiņas. Vecajam modelim ir jānomirst (mirušā galvaskauss) un jārodas kaut kam jaunam – „nomiršana un piedzimšana”.

Šajā stundā Džo man stāstīja, ka jūtoties arvien labāk. Viņš esot iecerējis sazināties ar savu māti. Viņš man atklāja arī, ka iepazinies ar jaunu sievieti, bioloģi. Šī sieviete viņam patīkot, un viņiem esot daudz kopīgu interešu.

12. smilšu bilde

Smilšu kastes centrā izveidots liels, zils aplis, ūdenī ir zivis. Apaļās salas vidū pakalns ar totēmu. Tam vienā pusē melnā madonna (pa kreisi no totēma). Visapkārt Džo atnestais tīģeru pāris ar mazuļiem un vilku pāris ar pāris vilcēniem.

Šajā bildē ir noticis kaut kas ļoti svarīgs. Džo iegādājies pats savas figūras, sava iekšējā darba simbolus. Kļūst redzams iekšējais process. Madonna stāv vienā līmenī blakus šamanim un totēmam . Šīs visas trīs ļoti nozīmīgās un vairakkārt izmantotās figūras ir saistītas ar svētumu, ar garīgumu. Instinkti vairs nav bīstami. Tie ir izkārtoti aplī, tātad „sakārtoti” un atspoguļo arī ideālu ģimenes modeli ar vecākiem un bērniem. Zivis simbolizē dzīvības spēku, kas nāk no zemapziņas dzīlēm.

13. smilšu bilde

Smilšu kastē redzam no smilšu pakalniem izveidotu lielo apli. Uz katra pakalna stāv vai sēž indiānis. Lielajā aplī ir arī mazs totēms. Vidū bagātīgs mazāks aplis no pusdārgakmeņiem un stikla pērlītēm. Centrā ir smiltīs uzzīmēta puķe ar četrām ziedlapām. Uz ziedlapiņām un ārpus tām ir totēms, zelta Buda, trīs indiāņi un māte ar bērnu. Puķes vidū tīģerēns, aiz viņa sēdošs tīģerēns, aiz viņa sēdošs tīģeris (pretī totēmam).

Visa smilšu bilde atgādina mandalu ar puķi centrā. Ir arī dievišķās figūras – divi totēmi un Buda.

Šīs smilšu bildes likšanas laikā valdīja ļoti mierīga, bet visnotaļ rosīga atmosfēra. Džo nerunāja itin nemaz un visu stundu spēlējās.

14. smilšu bilde

Smilšu kastes vidū no smiltīm veidota laiva, rotāta ar ziliem un krāsainiem stikla akmentiņiem. Laivā ir šamanis ar mazu puisēnu, kam mugurā spīdīgs mētelis. Kreisajā pusē starp sarkanajām pērlēm krāsaina maska.

Liekot šo smilšu bildi, Džo bija ļoti priecīgs. Gandrīz visu laiku viņš dungoja pie sevis kādu melodiju. Viņš ilgi meklēja zēnam īpašu mēteli un beidzot to atrada.

Šajā smilšu bildē varam ieraudzīt īstenu piedzimšanu – Es piedzimšanu. Laivā ir jaunais Džo – krāsains un krāšņs. Šajā jaunajā ceļojumā viņu pavada šamanis. Maska atgādina smago pagātni, no kuras Džo ir atvadījies. Tagad ir daudz vieglāk.

17. smilšu bilde

Smilšu kastes vidū paceļas augsts kalns. Uz kalna virsotni ved ceļš krāsainas pusdārgakmeņu spirāles veidā. Akmeņi rūpīgi sarindoti viens aiz otra. Pa ceļu iet indiāņu ģimene. Apakšā sež tīģeris un skatās atpakaļ. Vai viņš tiek atstāts? Pašā kalna galā stāv šamanis.

Attīstības ceļš virzās pa spirāli. Ejot pa to, nonākam ir kā līdzīgā vietā, bet vienmēr pakāpienu augstāk. Pavadonis vēl arvien ir šamanis. Smilšu bildes kļūst vienkāršākas un skaidrākas.

Interesanti ir tas, ka šajā laikā Džo man stāstīja, ka viņš vēloties precēties ar savu draudzeni un dibināt ģimeni.

23. smilšu bilde

Zvaigznes vidū saskatāma no smiltīm veidota apaļa puķu dobe. Tā aizņem visu smilšu kasti. Vidū ir tikai viena figūra – šamanis, dziednieks un priesteris. Tas parāda, cik svarīgs šim mežonīgajam vīrietim viņa ceļā uz patību bija un ir garīgais vadonis un dziednieks. Ja 17. smilšu bildē vēl varēja uzrāpties kalna virsotnē, kurā stāvēja šamanis, tad šajā bildē viņš stāv patības centrā, gandrīz kā Es figūra. Brīnišķīga dziedināšanas spēka un ļoti skaidrs personības kodola attēlojums.

24. smilšu bilde

Astoņstaru zvaigzne vai arī puķe zila ūdens vidū un ļoti rūpīgi izveidota apkārtējais krasts.

Uz septiņiem zvaigznes stariem stāv un sēž indiāņi. Uz viena stara indiāņa nav. Centrā stāv šamanis, ap viņu daudz pusdārgakmeņu. Dominē zaļā krāsa.

Ir tapusi brīnišķīga mandala. Tāpat kā iepriekšējās, arī šīs smilšu bildes centrā ir šamanis.

Džo pabeidzis savu procesu. Tagad viņam tas jārealizē dzīvē, jāatrod un jāpiešķir „tēls” arī septītajam avaigznes staram vai ziedlapai.

Katamnēze

Džo ielūdza savu mātu uz Šveici. Notika jauna un mīlestības pilna tikšanās bez dusmām un naida. Džo apprecēja savu draudzeni, un tagad viņiem ir divi bērni. Džo māte katru gadu brauc no Anglijas uz Šveici un ir ļoti laimīga vecmāmiņa.

Nobeigumā vēl kāda piebilde, lai būtu ko pasmīkņāt. Kādu dienu es saņēmu pa pastu nosūtītu anonīmu čeku 500 Šveices franki. Mana antikvārā galdiņa salabošana izmaksāja 498 Šveices frankus.

[*] kāda procesa izraisīšana, ierosināšana

[†] pēc K.G.Junga personības attīstības principiem

[‡] Einzīdelne – kultūras un svētceļojuma vieta netālu no Cīrihes, senākā un nozīmīgākā svētceļojumu vieta Šveicē jau no 11.gs.