No nodaļas Ciešo skāvienu terapija

Ciešo skāvienu terapija deva tik labus panākumus, ka vecākiem, kuriem ir bērni ar izturēšanās novirzēm, to iesaku arvien biežāk. Daudziem hipoaktīviem un hiperaktīviem bērniem šī terapija ir stipri mazinājusi simptomu izpausmes. Jājautā, kāpēc tieši ciešo skāvienu terapija ir palīdzējusi, ja bērniem ir pārmantots starpniekvielu sistēmas traucējums. Tomēr daudzas izturēšanās novirzes un psihiskās kaites cēlušās mātes, respektīvi vecāku un bērnu mīlestības attiecību traucējumu dēļ. Nav jābrīnās, ka attiecības ar vecākiem kļūst sarežģītas, seviški bieži tas notiek ar hiperaktīviem bērniem. Hiperaktīvie bērni jau zīdaiņa vecumā māti nomoka ar savu nemieru un miega traucējumiem, un viņa apzināti vai neapzināti bērnu no sevis garīgi atstumj. Bērns ar savu smalko izjūtu to uztver un sāk baidīties zaudēt mātes mīlestību. Jo jaunāks bērns, jo vieglāk viņš ievainojams un viņa bailes lielākas, tāpēc ka viņš vēl nav attīstījis dvēseles aizsargmehānismu vai arī tas ir nepietiekams. Šīs bailes rada jaunu nemieru – un tas atkal vēl lielākus traucējumus attiecībās ar vecākiem. Atstumtība un ar to saistītā mātes mīlestības mazināšanās izraisa bērnam, atkarībā no temperamenta, dažādus izturēšanās traucējumus, pūloties aizstāt zaudēto mīlestību. Bērns ar tiem grib nokļūt mātes uzmanības centrā, it kā sakot: ja tu mani nespēj mīlēt, tad vismaz ievēro mani. Jādomā, ka tieši šāds mehānisms pastiprina jau esošos simptomus – hiperaktīvs bērns kļūst vēl nemierīgāks, hipoaktīvs bērns – vēl mierīgāks un vairāk noslēdzas. Bērns tikai tad spēj atmest izturēšanās novirzes, kas radušās mīlestības attiecību traucējumu dēļ, ja atkal izjūt mātes milestību. Mātes pašas apjausot, ka viņu milestība zūd, meklē ceļu, kā no jauna izjust mīlestību pret bērnu, parasti gan neveiksmīgi. Ciešo skāvienu terapija dažkārt spēj atdot mātei mīlestību pāris stundās.

Lai saprastu, kas ciešo skāvienu terapijas laikā notiek, man jāpaskaidro plašāk. Bērns, kas izjūt mātes mīlestības zudumu, attīsta ne tikai izturēšanās novirzes, bet arī dvēseles aizsardzības mehānismus, lai dvēseli pasargātu no ievainojumiem. Lai labāk varētu pretoties uzbrukumiem no ārienes, bērns ceļ sienu ap savu dvēseli, līdzīgi tam, kā senāk cēla piļu un pilsētu mūrus un vaļņus. Šo aizsargmehānismu uzdevums ir vairs nepieļaut tik ļoti mīlēt māti, lai nebūtu pārāk jācieš no tā, ka mātes mīlestība ir mazinājusies. Bērna dvēsele vairs nav tik viegli ievainojama. Turklāt bērna jūtas vienmēr paliek pretrunīgas. Viņam mātes mīlestība vajadzīga tāpat kā agrāk, un viņš vislabprātāk iegrimtu tajā, bet vienlaikus viņš aizvien no jauna to atraida. Rodas iespaids, ka bērns, atraidot mātes mīlestību, grib atriebties par to, ka viņu vairs nemīl tik ļoti kā pirmajos dzīves mēnešos. Bērnu mātes galvenokārt stāsta, ka bērns viņu tuvību un glāstus nevar paciest. Tāds atraidījums ievaino arī māti. Tā viņa no savas puses ceļ sienu pret bērnu. Pārsteidz, cik daudz māšu, kas apzinās savas noraidošās jūtas pret bērnu un tāpēc cieš.

Ciešo skāvienu terapija ārstē gan bērna, gan mātes dvēseles ievainojumus, atkal atjauno zudušo mīlestību un ārda uzcelto sienu. Ciešu skāvienu terapijas beigu posmā ideālā gadījumā sienas vispār vairs nav. Abi ir jūtu ziņā atgriezušies tajā attīstības posmā, kad bija viens vesels, proti, no pirmā līdz ceturtajam vai sestajam dzīves mēnesim. Terapijas beigās bērns atkal spēj mīlēt māti bez ierobežojumiem un neatraidīt viņas tuvumu. Šo mīlestību var saskatīt bērna spožajās acīs un starojošajā sejiņā. Tāpat arī māte no jauna izjūt mīlestību un labvēlību, ko bērns saskata viņas acīs. Abi pārdzīvo laimes sajūtu – ideālu priekšnoteikumu, lai neveiksmīgās attiecības atkal ievirzītos pareizā gultnē. Bērnam vairs nav vajadzīga nekāda aizsardzība, nekādas aizstājošas jūtas zudušās mātes mīlestības vietā. Jaunā laimes sajūta mātei rada arī jaunu pieeju bērnam. Šāds mehānisms ir vienlīdz iedarbīgs gan bērniem ar UDS, gan pārējiem bērniem. Tāpēc ciešo skāvienu terapija atbrīvo no tās izturēšanās traucējumu daļas, kam nav organisku cēloņu, bet ir psihiska izcelsme. Dažkārt tas jūtami mazina noviržu izpausmes.

Daudzos gadījumos es konstatēju, ka gan hiperaktīviem, gan hipoaktīviem berniem izturēšanās dīvainības izzudušas uz ilgaku laiku. Sākumā es domāju, ka bērnu hiperaktivitātei, respektīvi, arī hipoaktivitātei ir psihiskas dabas cēloņi. Vēlāk tomēr noskaidrojās, ka liela daļa bērnu tiešām cieš no UDS. Šis konstatējums pārsteidz un ir ievērības cienīgs. Varētu domāt, ka cieši satverot bērnu, pastiprinās smadzeņu apasiņošana (bērna sākotnējā stiprā uzbudinājuma dēļ) un tiek veicināts process, kas salīdzināms ar spontānu izārstēšanos. Saprotu, ka šāds pieņēmums ir pārdrošs, tomēr to balsta kāda mana pacienta mātes stāsts. Viņa pavēstīja, ka tai esot trīs brāļa dēli, kuriem vēl vairāk izteikta hiperaktivitāte nekā viņas pašas dēlam. Viņa esot svainei ieteikusi izmēģināt ārstēšanu ar stimulētajiem, bet svaine atteikusies, jo zinot labāku un iedarbīgāku metodi, proti, ciešo skāvienu terapiju. Kad sava pacienta mātei vaicāju par sekām, viņa teica, ka viens no brāļa dēliem pēdējās nedēļās esot stipri labojies, tāpēc viņa nospriedusi, ka tas tomēr ticis ārstēts ar stimulētājiem. Tā tomēr neesot bijis. Ja tā arī nav ciešo skāvienu terapija, es ļoti augstu vērtēju bērnu ar UDS apskaušanu vispār. Tas dod mums, vecākiem un audzinātājiem, iespēju noteikt robežas. Roku, kas man grib iesist, es varu turēt ciet tik ilgi, kamēr bērns atmet savu nodomu. Bērnu, kas grib iesist kādam citam, es varu tik ilgi turēt apskautu, kamēr viņš apsola, ka nesitīs. Bērnudārza audzinātājai, kas agresīvam bērnam nekā citādi nespēj pretoties kā tikai ar sodiem un aizrādījumiem, veiksies daudz labāk, ja viņa paņems bērnu rokās, cieši turēs un ļaus rotaļāties tikai tad, kad tas būs apsolījis vairs nesist citiem un nebojāt mēbeles. Bērns, kuru cieši turēs, gan trakos un kliegs, tomēr viņam nāksies pieredzēt, ka neatļauto izturēšanos vienmēr pārtrauks cieša saturēšana, un viņš pats varēs noteikt, kad atkal drīkstēs piedalīties rotaļās. Es pati tā rīkojos ar saviem bērniem jau kopš agras bērnības, - un ar labiem panākumiem. Arī praksē ar agresīviem, kas nepazīst nekādas robežas, man tādējādi ir bijuši labi panākumi. Nepazīstu nevienu labāku metodi, kā bērnam iemācīt ievērot ierobežojumus un aizliegumus.