Vitas Apsītes psihologa,
ģimenes psihoterapijas speciālista
privātprakse
Vitas Apsītes psihologa,
ģimenes psihoterapijas speciālista
privātprakse
Šis, manuprāt, ir vislabākais raksts par smilšu terapiju, ko sarakstījusi mana skolotāja, apmācīttiesīga ģimenes un smilšu spēļu terapeite (ESP/ISST) Linde fon Keizelinka (attēlā). Kaut arī tas atrodams internetā arī citās mājas lapās, uzskatu, ka šis raksts patiešām ir vērtīgs un lasītājam atklāj ne tikai smilšu terapijas attīstības vēsturi, bet arī ļauj sajust tās smalko būtību, kad ar simbolu palīdzību tiek dziedināta dvēsele.
Linde fon Keizerlinka
Smilšu spēles dziedinošais spēks
Reiz Ērihs Fromms (Erich Fromm) sacīja: «Simbolu valoda ir vienīgā svešvaloda, ko vajadzētu apgūt ikvienam. Ja mēs to saprastu, tad nonāktu saskarē ar mītu, kas ir nozīmīgs gudrības avots.» Šodien stāstīšu par simbolu valodu, par attēlu valodu un par smiltīm – sensenu materiālu, kas ir viegli birstošs, bet, saistīts ar ūdeni, rosina veidot un radīt.
Bērnībā katrs noteikti ir spēlējies smiltīs pie jūras, upes vai smilšu kastē. Ѕmiltīm klāt ūdens ir, lai tajās varētu mīcīties vai veidot no tām smilšu kūkas, kalnus, pilis un tuneļus. Ļaut sausām smiltīm birt caur pirkstiem ... Mums ir atmiņas par to, kā āda izjūt sausas un siltas, vēsas un mitras smiltis, kas aicināt aicina ar tām darboties.
Izjūtas paliek, satinas atmiņu kamolā kopā ar agrākiem sapņiem, vientulību vai prieku, ar citu cilvēku balsīm, ūdens un vēja šalkām, ar putnu un dzīvnieku klaigām, ar vasaras smaržu ...
To visu iekšēji iztēlojamies vēlāk, rušinoties terapeitiskajā smilšu kastē. Šķietami nesasniedzamais, dziļi zemapziņā iegulušais top saprotams ar rokām. No jauna kļūst reāla ne tikai agrīnā bērnība, laiks pirms runāšanas, bet arī dvēseles būtība, kas meklējama daudz dziļāk un sniedzas tālā cilvēces vēsturē. Ūdens un smiltis ir prima materia (primārā matērija).
Tā ir domāšana attēlos. Pazīstamais fiziķis Volfgangs Pauli (Wolfgang Pauli) par to raksta: «Šos senos pirmtēlus, kurus dvēsele spēj uztvert ar iedzimtu instinktu, filozofs Keplers nosauc par arhetipiskiem. [..] Līdzība ar Karla Gustava Junga (Carl Gustav Jung) modernajā psiholoģijā ieviestajiem arhetipiem ir ļoti liela. Modernā psiholoģija uzmanību vērš uz iepriekš apzinātu, arhaisku izziņas pakāpi. Tajā skaidru jēdzienu vietā ir attēli ar spēcīgu emocionālo saturu, kurus redz nevis izdomātus, bet gan kā uzgleznotus.»
Smilšu attēls
Attēli satur simbolus, un cilvēkam piemīt spējas veidot simbolus. Tur, kur pilnībā atsakās racionālā valoda, cilvēks ar mākslinieciskiem līdzekļiem spēj izveidot kriptogrammas – dvēseles stāvokļa vēstījumus, kas vēl nekad nav noformulēti jēdzienos. Tāpat kā sapņi, smilšu spēle ar tās simboliem atklāj cilvēkam pirmsrunas un neverbālos piedzīvojumus un saturu, kas, terapeita piesardzīgi izteikts vārdos, paplašina viņa apziņas un darbības līmeņus.
Viena smilšu kaste ar sausām, otra ar mitrām smiltīm, plauktos brīvi pieejamas miniatūras figūriņas no visas pasaules – tie ir materiāli, no kuriem pacients spēlējoties būvē aizsargātas un vienlaikus brīvas terapijas telpas klusumā.
Pacienti meklē saviem iekšējiem attēliem piemērotus ārējos simbolus, kurus viņi – ne jau prāta vai apgūtu zināšanu ietekmē – apvieno jaunos, apbrīnojamos rakstos. Un tas vien jau atmodina dvēseles pašdziedinošos spēkus.
Kamēr pieaugušos nodarbina jautājumi un skaidrojumi, bērns bieži vien jau dedzīgi un nopietni atveido savus stāstus attēlos un ar tiem pastāsta terapeitei savu noslēpumu. Kaut kas tāds, par ko vēl līdz šim nav runāts ne ģimenē, ne terapijā, bet tāds, ko bērns nojauš, kas novērš viņa iekšējo uzmanību no citām lietām un kas viņu baida.
Bieži vecāki domā, ka bērni zina tikai to, kas viņiem pateikts tieši un atklāti. Taču tas tā nav. Viņi ļoti labi jūt noskaņojumu un saprot pusteikumus. Ģimenes terapeite uzmanīgi jautā vecākiem pēc iespējamā noslēpuma. Izrādās, ka viņi jau labu laiku nolēmuši šķirties. Tikai, kā to pateikt bērniem? Viņi ir ļoti izbrīnīti, ka bērns iekšēji «to jau zina», bet nespēj ne ar vienu par to runāt. Terapija un konsultācija palīdz izmēģināt jaunus atklātības ceļus un izteikt jūtas vārdos.
Tas atgādina reiz Mārgretas Lovenfeldes (Margret Lowenfeld) sacīto, ka bērni un vecāki dzīvo divās dažādās upes pusēs. Bērni spēj uzcelt «saprašanās tiltu» pār šo upi, jo viņiem ir tēlainā domāšana. Šis bērns tam ir labs piemērs. Pateicoties smilšu spēlei, viņš ar terapeites palīdzību noskaidroja slepenībā turēto situāciju un tādējādi uzzināja ko labu sev un visai ģimenei. Bieži bērnu ekscentriskas rīcības pamatā ir vēlme saņemt palīdzību no ārienes. Un ir labi, ja tā viņiem tiek sniegta, ja viņu lūgums tiek izpildīts.
Tas, kas tiek veidots smilšu bildē, vienmēr ir pareizs. Neko nevar izdarīt nepareizi. Jo ikreiz tiek radīta maza pasaule, tiek izstāstīts nozīmīgs stāsts. Tāpēc arī ir svarīgi, lai kāds būtu klāt, klusām sēdētu, skatītos, klausītos un saprastu, varbūt ne vienmēr ar prātu, bet ikreiz ar sirdi. Darbošanās smilšu kastē notiek klusumā. Pacients nesarunājas ar pārējiem, vienīgi ar sevi pašu, ieklausās, kas kāpj augšup no viņa zemapziņas dzīlēm un grib iemiesoties tēlā. Tikai tad, kad bilde ir gatava, ļoti uzmanīgi var sākt pārvērst attēlu valodu vārdos. Kaut gan daudz kas paliek nepateikts, tomēr tas tiek saprasts.
Smilšu spēļu terapijas vēsture
Terapeitiskās smilšu spēles autore ir angļu bērnu ārste un terapeite Mārgreta Lovenfelde. Ideju izmantot mazās figūriņas terapeitiskiem nolūkiem viņa smēlās 1911. gadā iznākušajā Herberta Džordža Vella (Herbert George Well) grāmatā «Grīdas spēles» («Floor Games»). Tajā toreiz pazīstamais romānu autors ataino, kā viņš ar saviem mazajiem dēliem bieži dienām ilgi uz grīdas spēlējis piedzīvojumu spēles. Viņš tās uzzīmēja, nofotografēja un sīki aprakstīja, kas katrai spēlei vajadzīgs. Tā bija toreizējiem apstākļiem ļoti neparasta un nepamanīta grāmata. Tomēr no tā kļūst skaidrs, ka smilšu spēles ideja nāk no bērnu un kopumā cilvēku dziņas spēlēties un ka atgriešanās pie šiem attīstības aizsākumiem ir dziedinoša.
1929. gadā Dr. Lovenfelde savai bērnu klīnikas spēļu istabai iegādājās «brīnumu kasti» ar daudzām figūriņām, kārbiņām, nūjiņām, krāsainām pērlītēm un citām lietām, kā arī vienu cinka vanniņu ar smiltīm un otru ar ūdeni. Bērni uz to reaģēja pavisam normāli. Viņi kopīgi spēlējās vienā kastē un nosauca to par «pasauli». Mārgreta Lovenfelde raksta: «Nepilnos trīs mēnešos no tā spontāni radās jauna, pašu bērnu radīta metode.» Netraucēti spēlēdamies ar figūriņām smilšu kastē, bērni darīja zināmu savu emocionālo un garīgo stāvokli. Tā radās tā dēvētā «pasaules tehnika» («World Technique»).
1954. gadā Junga skolniece Dora Kalfa (Dora Kalff) devās no Šveices uz Londonu, lai gadu mācītos no Mārgretas Lovenfeldes. Atgriežoties Šveicē, viņa ilgi domāja par šo terapijas veidu un visbeidzot, apvienojot to ar Junga dzīļu psiholoģiju un tālo austrumu filozofijas idejām, pamatoja savu metodi, ko nosauca par «smilšu spēli». Tobrīd viņa bija vienīgā Junga analītiķe, kura strādāja ar bērniem, un tādēļ atradās profesionālā izolācijā. Taču K. G. Jungs bija tas, kurš viņu iedrošināja, konsultēja un atbalstīja.
1912. gadā K. G. Jungs pats bija atradies dvēseles dezorientācijas fāzē. Viņš juta, ka viņā briest kaut kas principiāli jauns; taču viņš nezināja, kā tam nonākt uz pēdām. Kādu dienu K. G. Jungs atcerējās, ka viņš bērnībā bija spēlējies ar klucīšiem. Viņš sāka vākt oļus Cīrihes ezera krastā un būvēt akmens mājiņas. Pēc gadu desmitiem viņš atcerējās šo izšķirošo laiku. Viņš rakstīja: «Šis acumirklis bija pagrieziena punkts manā dzīvē, jo pēc ilgas pretošanās es beidzot nodevos, lai tajā spēlētos. Neizpalika ārēja rezignācija un sāpīgs pazemošanās piedzīvojums – nedarīt patiešām neko citu, kā vienīgi spēlēties. Es būvēju katru dienu pēc pusdienām, ja vien to atļāva laika apstākļi. Tikko kā biju paēdis, es spēlējos pie ezera, līdz atnāca pacienti, un vakarā, kad biju laicīgi pabeidzis darbu, es atkal ķēros pie veidošanas. Tā darbojoties, noskaidrojās manas domas, un es varēju aptvert fantāzijas, kuras es nojautu pilns jutu sevī.»
Darbs, ko K. G. Jungs spēlējoties juta sevī kā priekšnojautu, bija neapzinātā izpēte – viņa dzīves uzdevums.
Nav jābrīnās, ka šī dziednieciskā metode, kas sākotnēji bija domāta tikai bērniem, drīz vien atrada savu pielietojumu arī pieaugušo terapijā.
Dora Kalfa secināja, ka smilšu spēle klientam dod dabisko un vienlaikus terapeitisko iespēju izpaust savu arhetipisko un iekšējo pasauli, kā arī vienlaicīgi kontaktēties ar ārējo ikdienu. Šo dažādo dimensiju sajaukums terapeita radītajā drošajā un aizsargātajā telpā spēja veicināt izlīguma un viengabalainības (veseluma) attēlus un atjaunot vitālo saiti starp Es un Pats, tas nozīmē starp personību kopumā. Tikai daži pamanīja, ka dzimusi jauna dziedniecības metode, kas, iespējams, pilnībā spēj attīstīties tikai šodien, modernās smadzeņu izpētes laikā.
Tā ir bagātinājusi visdažādākos terapijas modeļus, un vēl nebūt nav izsmeltas visas iespējas, ko tā varētu dot, piemēram, geriatrijai. Es kā ģimenes un pāru terapeite jau ilgu laiku izmantoju šo metodi, jo es augstu vērtēju spēles elementu, kas noņem grūtumu un drūmumu, nekļūstot paviršam, un uzskatu par ļoti svarīgu Doras Kalfas nosaukto izlīguma un viengabalainības aspektu.
Ģimene
Kad «pacients – ģimene» klusējot spēlējas smilšu kastē, kļūst skaidrs lomu sadalījums. Arī tas, cik daudz vietas katrs ieņem un vai abiem vispār ir vieta. Vārdu kauju un aizrādījumu vietā rodas labvēlīgas darbošanās un vērošanas atmosfēra, intrapsihiskais sajaucas ar intrapersonīgo.
Ir tā, it kā viņi viens otram sacītu: «Tāds nu es esmu. Un kāds esi tu?» Šķiet, ka tur ir apslēptas vēlmes un bažas, par kurām viņi nekad nav runājuši. Pat tad, ja šajā sesijā par to netiek pateikts, attēla vēstījums vēl ilgi nodarbina viņu prātus.
Ģimenes smilšu spēlēm ir stingri noteikumi, un tām nevajadzētu noritēt vienkārši kaut kā un haotiski. Nepieciešams simboliski attēlot vēl jēdzienos neizteikto. Viens no likumiem ir klusēšana un aizliegums izņemt vai pārbīdīt otra uzlikto figūru. Tikai beigās katrs drīkst pārvietot vienu figūru tā, kā viņam attēls «patīk labāk». Šī pārlikšana izsaka līdz šim vārdos nenosaukto un bieži vien neapzinātās vēlmes ģimenei. Kā tās jāsaprot? Un atkal ļoti svarīgi ir piesardzīgi izteikti terapeita vārdi un atturīgi jautājumi. Rūpīgi jāievēro pārneses un pretpārneses fenomeni visos virzienos. Tendence ir drīzāk pateikt par maz nekā par daudz.
No līdz šim teiktā izriet, ka smilšu spēle pēc Doras Kalfas domām nav ne spēļu terapija tradicionālajā izpratnē, ne testa metode. Šeit trūkst interaktīvā komponenta. Tik ilgi, kamēr bērns būvē, viņš ir dialogā tikai ar sevi un savu zemapziņu. Tikai pēc tam, ja grib, viņš var kaut ko par to arī pastāstīt, tas nozīmē, sarunāties ar citu cilvēku. Lai patiešām stātos kontaktā ar savu, bieži pat šķietami draudīgo zemapziņu, ir vajadzīga uzticēšanās brīvai un aizsargātai telpai un tam, ka terapeits neiejauksies. Līdzīgi klājas arī pieaugušajiem. Un reizēm rodas tikai «patīkams attēls», kas neko neizsaka. Tomēr arī tas nav slikti, varbūt tas ir vērtējams kā pirmais solis uz abpusēju uzticēšanos.
Kā pēdējo, bet ne mazāk svarīgu es vēlētos minēt vēl vienu izmantošanas jomu, kurā smilšu spēlei ir ārkārtīgi svētīga iedarbība: tas ir darbs ar divu kultūru pāriem, ko esmu izstrādājusi es pati. Tas notiek tā: katrs savā smilšu kastē veido savas bērnības pasauli. Kā es jutos toreiz – kā princese vai kā klauns? Kādi bija mani vecāki, mani brāļi un māsas? Kāda bija ainava, kas mani veidojusi? Vai tie bija kalni vai jūra? Kā tas ir, kad manam partnerim šodien jādzīvo pavisam citā vidē, kur runā citā valodā? Kā pietrūkst vienam, dzīvojot pie otra, un ko viņš iegūst? Tad ar izbrīnu un līdzjūtību – bieži vien pirmo reizi – abi saprot, cik atšķirīgos apstākļos uzauguši. Runa nav vairs par «pareizi» vai «nepareizi», bet gan tikai par «savādāk». Nepiekāpības vietā dzimst izpratne.
Pāris
Bērnības attēlos ir redzams, kas sekmējis to, ka viens vai otrs kļuvis tāds, kāds ir šodien. Te – lai gan nepietiekami novērtēta – ir nozīme videi un ģimenē gūtajām vērtībām. Kas ir šķietami pareizā vīrieša un sievietes loma esošajā sabiedrībā? Izbrīna pilna sieviete – varbūt pirmo reizi – atskārš, no kurienes nāk viņas vīra jūtas. Cik laimīgs ir vīrietis, ka viņa to saprot, un otrādi. No jauna var rasties agrākās iemīlēšanās atmosfēra, kas dod spēku, lai vieglāk tiktu galā ar šodien tik ļoti izmainījušos ikdienu.
Terapeitu un klientu kopīgo darbu varētu raksturot ar Martina Bubera (Martin Buber) vārdiem: «Cilvēki dod viens otram cilvēcības debessmaizi.»