Pirms dažām nedēļām pieredzēju vienu no tiem mirkļiem, kurā tiek izdarīti paši negaidītākieatklājumi. Es biju guļamistabā, kur vienam no saviem mazuļiem mainīju autiņbiksītes, kad ienāca mana četrus gadus vecā meitiņa Eilisa un atkrita man līdzās uz gultas.

- Māmiņ, kas tu gribi būt, kad izaugsi liela? – viņa pajautāja.

Es sapratu, ka viņa iztēlē spēlē kādu spēli, tāpēc, lai to turpinātu, es atbildēju:

- Hmmmmm. Es domāju, ka tad, kad izaugšu liela, es gribētu kļūt par māmiņu.

- Tu to nevari, jo tu jau esi māmiņa. Kas tu gribi būt?

- Labi, varbūt es būšu mācītāja, kad izaugšu liela, - es otro reizi atbildēju.

- Mammu, nē, tu jau esi mācītāja!

- Piedod, mīļumiņ, - es sacīju, - taču es nesaprotu, kas man tādā gadījumā būtu jāsaka.

- Mammu, vienkārši atbildi, kas tu gribi būt, kad izaugsi liela. Tu vari kļūt par visu, ko vien vēlies.

Šajā mirklī es biju tik aizkustināta, ka nespēju atbildēt nekavējoties, tāpēc Eilisa beidza mani izprašņāt un izgāja no istabas.

Šī mācība, ko es guvu tikai piecās minūtēs, aizskāra manī kādas dziļas jūtas. Es biju aizkustināta, jo manas meitas jaunajās acīs es vēl aizvien varēju kļūt par visu, ko vien vēlos! Mans vecums, mana pašreizējā karjera, mani pieci bērni, mans vīrs, mans bakalaura grāds, mans maģistra grāds – tam visam nebija nekādas nozīmes. Viņas acīs es vēl aizvien varēju sapņot un tiekties pēc zvaigznēm. Viņas acīs es vēl aizvien varēju kļūt par astronauti vai pianisti vai, iespējams, pat operdziedātāju. Viņas acīs es vēl aizvien varēju nedaudz izaugt, un manā dzīvē vēl aizvien bija daudz dažādu iespēju.

Šīs sastapšanās ar manu meitu īsto būtību es izpratu tikai tad, kad apjautu, ka savā nevainībā un godīgumā viņa varēja būt uzdevusi šo jautājumu saviem vecvecākiem un saviem vecvecvecākiem.

Ir rakstīts: „Tā sieviete, par kādu es kļūšu, būs pilnīgi atšķirīga no tās sievietes, kas es esmu pašlaik. Cits „es” sākas...”

Tātad... kas tu gribi būt, kad izaugsi liela?

Terija Džonsone