Mani bērni nemitīgi strīdas

Daudz reižu pie manis ir nākuši vecāki, kas sūdzas par bērnu nikniem strīdiem un lūdz padomu un palīdzību.

Lai gan viņi bērniem liedzot strīdēties un viņus par to nosodot, tomēr strīdu uz ilgāku laiku neizdodas pārtraukt.

Kad vecākiem teicu, ka bērnu strīdēšanos uzskatu par svarīgu un derīgu, viņi lielākoties bija patiešām šokēti.

Bērniem vajag strīdēties savā starpā, jo strīdēties nozīmē noskaidrot cita domas, izturēšanos un rīcību. Viņi mācās strīdā panākt savu, jo sevišķi izteikt savas domas un tās aizstāvēt. Bez šīs izskaidrošanās bērns nevar attieksmē pret citiem noteikt savu iespēju robežas un līdz ar to veidoties par patstāvīgu personību.

Vienlaikus viņi uzzina, vai viņu domas citi akceptē vai nē. Ja viņu domas neakceptē, tad tās vajadzības gadījumā ar varu jāaizstāv. Dabiski, ka tad lietā tiek liktas rokas, elkoņi, ceļi, kājas, viss ķermenis.

Pēc manām domām, strīdēšanās pauz seviški veselīgu bērnu attīstību, pat ja lietā likta ne tikai vārdu cīņa, bet arī fiziskais spēks. Ir jālauj dunkāt, grūst, lauzties un kliegt. Cīņā ar citiem bērniem var pārbaudīt un labot savu reakcijas spēju un vienlaikus novērot savus spekus ka arī to robežas.

Mēs, pieaugušie, gadu desmitos esam mācijušies savas atšķirīgās domas izteikt vardos. Bet pat mums ne vienmēr izdodas savus argumentus izklāstīt lietišķi un mierīgi. Ja arī mēs ārēji izliekamies nosvērti, tad, protams, katram ir bijusi sajūta, ka vajadzētu tam otram gāzt pa ausi. Tas parasti mums uznākt tad, ja otrs diskutē neloģiski, nelietišķi vai agresīvi, vai arī tad manām, ka mums pašiem nav taisnība un mūsu spriedums negūst atzinību.

Ka gan lai bērns, kam ir savas domas, vēlēšanās un iekāres un kuras brāļi un māsas negrib dalīties vai tās izpildīt, iztiek bez dusmām? Viņš nevar savas neveiksmes un vilšanos izpaust ar labi apsvērtiem vārdiem, bet viņam jāpalaiž rokas vai ar kliegšanu jāpanāk, lai viņu uzklausītu. Tam vēl pievienojas konkurences situācija: katrs bērns vēlētos, lai vecaki visvairak mīlētu un ievērotu tieši viņu. Katrs gribētu, lai vecāki piekristu viņam un nevis otram. Bez tam katrs bērns grib saviem vecakiem parādīt, ka viņš ir ātrākais, garākais, stiprākais un veiklākais no viņu bērniem. Kas gan vislabak noder šim mērķim, ja ne provocēt strīdu, lai vecākiem pierādītu savu pareizo un otra pilnīgi nepareizo viedokli? Mātei jāatzīst, ka viņam ir taisnība, bet otram pavisam ne. Tāpēc bērns mēģina saistīt vecāku uzmanību un nokļūt uzmanības centrā. Loģiski, ka bērni, vecākiem klātesot, strīdas visdedzīgāk. Ja tad vecāki vēl ieņem kādu nostāju, strīdiem nav gala.

Konflikts starp bērniem gruzd tālāk un atkal pie pirmās izdevības izlaužas, it sevišķi tāpēc, ka vecāku iejaukšanās aizkavējusi strīdu līdz izšķirošajam rezultātam.

Es varu vecākiem vienīgi ieteikt ļaut saviem bērniem tik bieži un tik ilgi strīdēties, cik viņi grib, un neiejaukties pat tad, ja starpība vecuma ziņā ir liela.

Arī daudz jaunāki brāļi vai māsas ir varen spējīgi pretoties. Jums ir jāiejaucas tad, ja draud briesmas, ka bērni varētu cits citu nopietni ievainot. Cik es zinu, tas gndrīz nekad nenotiek. Savā 19 gadus ilgajā prakses laikā esmu pieredzējusi tikai divus nopienus ievainošanas gadijumus. Abās reizēs negadījums notika vairāk vecāku nepareizas rīcības nekā bērnu vainas dēļ. Bērniem bija uzdāvinātas rotaļlietas, kas neatbilda viņu vecumam unar kurām viņi neprata rīkoties.

Bieži vecāki bar savus gados vecākos bērnus, ja tie aizstāvas pret mazajiem brāļiem un māsām, un līdz ar to parasti ir netaisni pret viņiem.

Astoņgadīgais jutīsies, ka viņam ir pāridarīts, ja māte viņam būs uzkliegusi, tādēļ ka tas iesitis četrdagīdajam bralim par ta kniebienu. Turpretim mazais sapratīs, ka mate viņu aizstāv pat tad, ja viņš pats ir strīdu sācis. Viņš mācīsies, ka lielajam bralim ir tā jāuzbrūk, lai to neviens neredzētu, vai skaļi jakliedz, lai panāktu savu. Ja lielais mātei teiks: „Tu jau vienmēr palīdzi tikai mazajam,” viņam būs taisnība. Mātei vajadzētu pārdomāt savu rīcību.

Ja vecāki ir pārāk saspringti, lai varētu paciest savu bērnu strīdus, viņiem jāliek bērniem turpināt strīdu citā telpā.

Kā esmu piedzīvojusi, pēc šāda aicinājuma strīdēšanās acīmredzot vairs nekādu prieku nesagādā – parasti mani bērni nomierinājušies atgriezās pie gimenes galda.

Bez skatītājiem strīdēties nelikās pietiekami interesanti. Turpretim, ja es iejaucos un pastāvēju uz to, lai strīds tiktu tūlīt izbeigts, parasti panācu pretējo. Strīds kļuva vēl skaļāks, intensīvāks un niknaks. Bērni gaidīja, lai es ieņemtu kādu pozīciju, un katrs mēģinaja mani pavilkt u savu pusi ar sevišķi skaļu kliegšanu, raudāšanu un cešanos imponēt. Bērni, kas bērnībā nav drīkstējuši strīdēties, to neprot arī pieauguši. Viņi nespēj ar saviem laulatajiem vārdos izskaidroties. Tāpēc šie cilveki jau no sākuma paklaujas vai arī strīdu nepieļaukj, visu nosacīdami un nepieļaudami nekādas pretrunas. Ar to jau bērnībā tiek programmēti laulāto attiecību traucējumi.

Arī vecākiem vajadzētu atklāti strīdēties, izsakot savas domas un pēc tam atklāti izlīgstot. Ar to viņi saviem bērniem rādītu, ka strīdēties ir normali un atļauts. Bērni redzēs, ka vecaku strīdu iemesls ir nenozīmīgs kā vinu pašu strīdiņi.

Tādejādi viņiem pašiem varētu rasties sava nostāja, un tie vecākiem varētu palīdzēt vai pat piedāvāt risinājumu.

Vecāku slēptie strīdi bērnos rada stipru trauksmes sajūtu. Viņi neuzzina, par ko strīds izcelies, tomēr jūt naidīgo noskaņojumu starp vecākiem. Tā kā viņi arī pie samierināšanās nepiedalās, jo tā parasti notiek laulības gultā, tiem rodas bailes zaudēt vecākus un līdz ar to pašiem zūd drošības sajūta.