Vitas Apsītes psihologa,
ģimenes psihoterapijas speciālista
privātprakse
Vitas Apsītes psihologa,
ģimenes psihoterapijas speciālista
privātprakse
"Kur palicis mans putniņš?" jautāja Džimijs, pārnācis no bērnudārza un ieraudzījis krātiņu tukšu.
"Viņš...viņš aizlidoja uz debesīm," māte vilcinādamās atbildēja.
"Vai kāds bija atstājis durtiņās vaļā?"
"Nē."
"Kā tad viņš varēja izlidot ārā?" Džimijs nesaprata.
"Redzi, tā bija viņa dvēsele, kas aizlidoja uz debesīm."
"Kā tad tas iznāk?"Džimijs nu no tiesas sadusmojās.
"Katram dzīvniekam un cilvēkam taču ir ķermenis un dvēsele," māte sāka skaidrot, taču tālu netika, jo Džimijs viņu pārtrauca:
"Un kur tad ir ķermenis?"
Māte jutās iedzīta stūrī.
"Redzi, bija tā: kad viņa dvēsele aizlidoja, es ķermeni izņēmu no krātiņa un aizvācu."
"Aizvāc? Kā?"
"Nu, vispirms ieliku kastītē un tad atkritumvadā. Nebij' nemaz viegli to izdarīt," mātes balss nu jau skanēja visai skaļi. Džimijs pārsteigts lūkojās viņā.
"Tātad mans putniņš nomira, un tu viņu vienkārši aizsviedi prom?"
"Tikai viņa ķermeni," māte teica, un bija redzams, ka viņai tas sāp.
Džimijs vairs nebilda ne vārda. Viņš izgāja dārzā un uzkāpa savā mīļākajā kokā. Un palika tur sēžam ilgi. Pārāk ilgi.
Kad pārnāca tēvs, Džimijs vēl aizvien sēdēja kokā.
Tēvs aizgāja uz dārzu. Apsēdās zem Džimija koka. Un klusā balsī teica:
"Ir labi kādu laiku pabūt vienam, kad uzbrūk bēdas. Kad kaklu un sirdi žņaudz tik daudzas un dažādas jūtas: sāpes un dusmas, un bailes, un pārmetumi, nesapratne, žēlums un skumjas. Pārlieku daudz vienā reizē. Un, ja to visu nesašķiro, nesakārto, tas gāžas pār cilvēku kā plūdi, kā negaisa viesulis, kā lavīna, un ir tā, it kā pār tevi sabruktu māj. Prātā var sajukt. Nekā vairs nesaproti. Tāpēc kādu laiku jāpaliek vienam, lai visu to sašķirotu. Un, kad visas tās izjūtas ir sašķirotas un noliktas plauktā, pāri paliek vienīgi skumjas. Un tās tad var izraudāt."
Tēvs apklusa. Pēc brīža augšā kokā atskanēja šņuksti.
Tēvs uzkāpa kokā un nonesa savu mazo Džimiju lejā.
Viņš ienesa Džimiju mājā. Māte, viņus gaidīdama, bija sagatavojusi krūzi silta piena ar medu.
"Atvaino, dēls, " viņa teica. "Es gribēju darīt kaut ko tavā labā, gribēju pasargāt tevi no sāpēm. Bet tas nebija pareizi."
Džimijs iesēdās mātei klēpī.
"Es viņu būtu apracis kapā. Es būtu vēlējies viņu apbedīt."
Tēvs ierosināja notikumu uzzīmēt. Uzzīmēt putna dvēseli.
"Cilvēku dvēseles bildēs ir līdzīgas putniem," teica Džimijs. "Kādai tad jāizskatās putna dvēselei?"
Galu galā zēns uzzīmēja lielu putnu ar cilvēka seju. Māte iedeva viņam vecu zeltītu gleznas rāmi. Kopīgiem spēkiem viņi iestiprināja zīmējumu rāmī un piekāra to pie sienas.
"Šitā pat ir labāk nekā aprakt kapā," zēns teica.
Māti šie vārdi iepriecināja.
Pēc tam viņi visi trīs izgāja uz balkona, un tēvs norādīja Džimijam uz kādu mazu zvaigznīti virs Lielajiem Greizajiem Ratiem.
"Tur tagad dzīvo tavs putniņš," tēvs teica.
"Vai patiesi?" jautāja Džimijs.
"Nu, mēs vienkārši varam ti tā sev iztēloties. Tas ir tikpat skaisti kā tavs zīmējums."
Kad Džimijs jau bija vīra gados, viņš joprojām vēl nereti pacēla acis uz mazo zvaigznīti un domāja par savu putniņu, savu tēvu un māti.