Matjē Rikārs ur dzimis 1946.gadā Francijā pazīstamā filozofa un publicista Žana Fransuā Revela un   gleznotājas Janas Leturmelēnas ģimenē, tāpēc bērnība viņa personības un uzskatu veidošanos ietekmēja Parīzes radošās inteliģences un intelektuāļu vide.

Studijas gados viņš pievērsās dabaszinātnēm un 1972.gadā Pastēra institūtā aizstāvēja doktora disertāciju molekulārajā ģenētikā. Pēc doktora grāda iegūšanas viņš pievērsās budisma studijām un praksei un nu jau četrdesmit gadus dzīvo un strādā Nepālā, Indijā un Butānā. Kopš 1989.gada viņš ir Dalailamas franču valodas tulks.

Matjē Rikārs ir budistu mūks, rakstnieks un tulkotājs. Viņa grāmatas ir ļoti populāras, jo autors tajās ir spējis apvienot gan budisma, gan dabaszinātnes skatījumu. Rikāra darbi ir tulkoti vairāk nekā 20 valodās.

Rikārs ir arī starptautiski atzīts fotogrāfs, par kuru Anrī Kartjē-Nretons, viens no 20. gadsimta izcilākajiem fotogrāfiem, ir teicis: "Matjē garīgā dzīve un fotoaparāts ir kā viens veselums, tieši no tā atplaukst viņa fotogrāfijas - netveramas un mūžīgas."

Interesanti, ka Viskonsinas-Medisonas Universitātes pētījumā Matjē Rikārs atzīts par laimīgāko cilvēku pasaulē.

Priekšvārds no Matjē Rikāra grāmatas "Meditācijas māksla"

Kādēļ šis nelielais traktāts par meditāciju? Jau četrdesmit gadus man ir šī lielā laime uzturēties īstu garīgo skolotāju tuvumā. Viņi ir snieguši iedvesmu manai dzīvei un apgaismojuši manu ceļu. Viņu vērtīgie padomi  ir vadījuši manu centienus. Es neesmu skolotājs un laika gaitā arvien vairāk kļūstu par mācekli. Bet, ceļojot pa pasauli, man bieži nākas satikt cilvēkus, kuri man izsaka  vēlmi mācīties meditēt. Iespēju robežās es cenšos viņiem ieteikt kvalificētus skolotājus. Bet ne vienmēr tas ir iespējams. Šīs no autentiskiem budisma avotiem nākušās instrukcijas esmu apkopojis, domājot par tiem, kuri patiesi vēlas vingrināties meditācijā. Garīgās prakses procesā iekšējo pārveidoties ir pats aizraujošākais no iespējamiem piedzīvojumiem. Tā ir patiesā meditācija jēga.

Vingrinājumi, kurus atradīsiet šajā grāmatā, ir daļa no vairāk nekā divus tūkstošus senām tradīcijām. Neatkarīgi no tā, vai mēs ļaujamies meditācijai nieka trīsdesmit minūtes dienā vai  varbūt, būdami pensionāri. atvēlam šai praksei lielāko daļu brīvā laikā, visi vingrinājumi var tikt praktizēti pakāpeniski un savstarpēji nesaistīti.

Man pašam uzsmaidīja liela veiksme, kad 1967.gadā Džārdžilingā Indijā es satiku savu garīgo skolotāju Kangjuoru Rinpoči. Pēc viņa nāves 1975.gadā es gažus gadus netraucēti pavadīju nomaļā koka mājā uz pāļiem meža klostera tuvumā. Kopš 1981.gada man bija iespēja trīspadsmit gadus dzīvot līdzās dižam tibetiešu skolotājam Dilgo Khjentsem Rinpočem un apgūt viņa mācības. Kad arī viņš 1991.gadā pameta šo pasauli, es bieži devos uz mazu, nomaļu kalnu mītni Nepālā, dažu stundu braucienā no Katmandu, kur, Shechen klostera dibinātajā patvēruma centrā es šobrīd dzīvoju. Šie periodi neapstrīdami bijuši visražīgākie manā dzīvē.

Nu jau gadus desmit es līdzdarbojos zinātnisku pētījumu programmās, kuru mērķis ir ilgākā laika posmā praktizētas meditācijas rezultātu pētīšana. No šiem pētījumiem izriet, ka ir iespējams ievērojami attīstīt tādas īpašības kā uzmanība, emocionāla līdzsvarotība, altruisms un iekšējs miers. Citi pētījumi apstiprina, ka divdesmit minūšu ilga ikdienas meditācija, kas tikusi praktizēta no sešām līdz astoņām nedēļām, mazina satraukumu, palielina izturību pret sāpēm, slāpē noslieci uz depresiju vai dusmām, uzlabo koncentrēšanās spējas, nostiprina imūnsistēmu un vairo vispārēju labsajūtu. Lai kādā aspektā mēs apskatītu meditāciju - kā iekšēju pārveidošanos, nesavtīgu mīlestību vai fizisko veselību, - tā ikvienā gadījumā ir pamats, ja vēlamies savu dzīvi veidot līdzsvarotu un jēgpilnu.

Būtu ļoti žēl, ja mūsu garīgās pārveidošanās spējas netiktu pienācīgi novērtētas. Ikvienam piemīt nepieciešamais potenciāls, lai atbrīvotos no tiem garīgajiem stāvokļiem, kuri uztur mūsu un citu cilvēku ciešanas, kā ari lai atrastu iekšēju mieru un sniegtu savu ieguldījumu daudzu jo daudzu cilvēku laimes veicināšanā.

Matjē Rikāra foto