Jautājumi par nāvi

Jo lielāki bērni kļūst, jo biežāk uzrodas atbilstoši jautājumi - neatkarīgi no tā, vai tuvumā ir vai nav bijis kāds nāves gadījums. Nāve bērniem līdz sākumskolas vecumam nenozīmē absolūtas beigas. par to bērni sākumā jautā bez bailēm. Taču nereti, redzot nedrošos pieaugušo skatienus, viņi saņem baiļu caurstrāvotas atbildes.

Nāve nozīmē ciešanas un sēras, sāpes un izmisumu, bet mazāki bērni neapjēdz visu tās apmēru. Jautājumi par nāvi norāda pieaugušajiem bērna attīstības soļus: viņš sāk prātot, "no kurienes cilvēks nāk", un "uz kurieni cilvēks dodas". Nāve - pēc bērna domām - saistās ar dziļu vecumu, ar vientulības izjūtu, bet arī ar miega stāvokli.

Līdz apmēram sestajam dzīves gadam nāve bērnam šķiet kā kaut kas atgriezenisks, pārejošs notikums. Bērnam ir grūti apjēgt tās neatgriezeniskumu. Tādēļ agresīvām bērnu darbībām šajā vecumā, kas tendētas uz pāri nodarījumu citiem bērniem un ievainojumu, piemēram, spēles laikā, ar vislielāko stingrību jānosaka robežas. Citādi ir iespējami nopietni veselības bojājumi. Tā parasti notiek tad, ja bērniem piemīt emocionālas dabas traucējumi vai nepietiekami attīstīta fiziskā apziņa, līdz ar to viņi nav spējīgi aptvert, o var panākt ar savām darbībām.

Līdz sestajam dzīves gadam savus priekšstatus par nāvi bērni saista ar noteiktiem simboliem, specifiskām situācijām, ar personiskiem piedzīvojumiem: ar melno vīru, tumsu, nakti, slimību, ievainojumu un sāpēm. Tikai ar skolas vecuma sasniegšanu bērna redzeslokā nonāk nāves neatgriezeniskums.

Interese par nāvi un sērām, par Dievu un debesīm bērniem šķiet normāla. Pieaugušie jūtas pārslogoti ar šādiem jautājumiem, tādēļ ka tie aizskar kaut ko apspiestu un noliegtu. Jo vairāk nāve tiek izstumta no pieaugušo ikdienas, no dzīves, jo vairāk viņi pakļaujas šim robežām, jo vairāk bērni jūt, ka tuvākās kontaktpersonas pamet viņus vienus nomācošu jautājumu gadījumā. Bērni tad jūtas bez pieturas punkta un orientieriem. Tāpēc jautājumi par nāvi nav tikai jautājumi par beigām. Tajos vienlaikus ietverta vēlme pēc informācijas par dzīvē svarīgiem jautājumiem.

Nāve kā simbols jau agrīnā vecumā ir bērna attīstības sastāvdaļa. Bez autonomijas tā nav iedomājama un patstāvība nav iedomājama bez šķiršanās no pazīstamām situācijām un personām. Šķiršanās no simboliskās vienotības ar māti, no ģimenes patvēruma, no uzticamā draugu loka pieder pie bērna eksitenciālās redzes.

Nāvei ir sakars ar šķiršanos, atbadīšanos. Tas ietver nāves galīguma apziņu. Bērna attīstība un pašapziņas veidošanās, sajūta, ka "Es varu viens" un robežu pieredze "Man nav vairs vajadzīgi vecāki" ir saistīta ar atvadīšanos un šķiršanos.

Dzīve, kas nesatur nāves ainas un simbolus, ir trūcīga un nepilnīga. Bērni to jūt. Viņi realitāti piedzīvo polaritātēs - līdz ar to tās pilnību. Pie dzīves piederas nāve, veselība iegūst savu nesatveramo vērtību slimnīcā, laime bez sērām nav iedomājama, tikai sakāvē parādās uzvaras intensīvie momenti, pie nakts pieder diena, pie dienas - nakts, mēness un saule ir nešķirami saistīti tieši tāpat kā konflikts pieder pie izlīgšanas. Nāve, bērni to nojauš, nav beigas.

Manas pārdomas par "bērnu, nāvi un sērām" balstās uz dažām ikdienas situācijām, kurās parādās nāves robežu pieredze. Tas, kas vēlas intensīvāk pievērsties šai no daudzu vecāku un bērnu savstarpējām attiecībām izstumtajai tēmai, var izmanot tikpat informatīvās, cik smalkjūtīgās Kiblera-Rosa (Kuebler-Ross), Brohera (Brocher), Laista  (Leist) un Tauša-Flammera/Bikeļa (Taush-Flammer/Bickel) publikācijas.

Sākumā minētās situācijas - par spīti visām pretrunīgajām jūtām, kas rodas pieaugušajiem, - parāda konstruktīvu perspektīvu, kā var atbildēt uz bērnu jautājumiem par nāvi un sērām.

Jautājumi par nāvi ir vecuma noteikti - neatkarīgi no aktuālajiem netikumiem, piemēram, kāda ģimenes locekļa vai radiniek nāve. Bērns lielāks, viņam veidojas fiziskā paziņa. Bērns arvien vairāk apzinās savu fizisko varu un spēku. Tajā pašā laikā blakus pieaugušajiem viņš izskatās tik mazs un ievainojams. No tā rodas iznīcības bailes, kuras bērnu pakļauj animistiski simboliskai domāšanai, saistot to ar monstriem, gariem, iebrucējiem, laupītājiem un plēsīgiem dzīvniekiem. Šādiem simboliem, pēc bērna domām, ir divējāda nozīme "labie" dzīvnieki vai monstri reprezentē vajadzību piekļauties, vēlmi pēc maiguma; "sliktie" elementi simbolizē bērna postoši agresīvās fantāzijas. Pamazām bērnā attīstās laika apziņa, priekšstati "no kurienes" un "uz kurieni". Šī spriedze bērnam nozīmē nedrošības izjūtu, taču arī veicina viņa zināšanu alkas. Tādēļ jautājumi par nāvi kā normālas emocionālas, tā arī kognitīvas attīstības sekas ir brieduma pazīme. Bērna interešu spektrs paplašinās - tāpēc ar līdzšinējām zināšanām un uzstādītajiem jautājumiem nepietiek. Bērns jūt: izmainījušās situācijas pieprasa citus jautājumus, atšķirīgu pieeju realitātei.

Bērns vēlas jaunu, taču tikpat stabilu un paļāvīgu drošību. Viņa jautājumi nozīmē jēgas meklējumus - taču vienlaikus tie satur vēlmi pēc pieturas punkta un saiknes. Tikai uz šīs bāzes pamata bērni būs atvērti jaunai, līdz šim nebijušai pieredzei.

Bērni tiek agri iesaistīti dažādās sabiedriskās, sociālās un ekonomiskās problēmās un krīzēs. Plašsaziņas līdzekļos atainotās un inscenētās katastrofas bērnam nozīmē, ka viņš abstraktā, maz saprotamā veidā tiek konfrontēts ar situācijām, kas izraisa iznīcības un galvenokārt šķiršanās bailes. "Ar mums tas nevar gadīties!", "Tev nav no tā jābaidās!", "Nu, rimsties"- tādas atbildes maz līdz un visbeidzot signalizē bērnam par vecāku bezpalīdzību. Bērns jūtas pamests.

Tā kā bērni līdz astotajam/devītajam dzīves gadam katastrofas un nelaimes uztver kā (esošo) iznīcības un šķiršanās baiļu aktualizēšanu, līdzās pēc iespējas godīgai atbildei svarīga ir personiskā nostāja. "Tā var gadīties! Bet, ja tā notiks, es būšu ar tevi!" Otrā pasaules kara laika stāsti par bombardēšanu tikai apstiprina šos uzskatus: bērniem, kas bombardēšanas laikā atradās pie savas mātes, kam viņa varēja sniegt emocionālu tuvumu, raksturīgas parasti mazāk traumatiskas atmiņas nekā tiem bērniem, kuri šo briesmīgo situāciju pārdzīvoja šķirti no mātes.

Kopumā: nāves tēma vecākiem un pieaugušajiem būtu jāaizsāk tikai tad, kad bērni par to jautā. Ja tā tiek uzspiesta no ārpuses, parasti tas bērniem izraisa emocionālu pārslodzi. Kad tiek jautāts, pieaugušajiem jāieklausās ļoti precīzi un jāpievērš uzmanība tam, ko bērns vēlas zināt. Ja pieaugušais šādā situācijā nejūtas pārliecināts par sevi, ieteicami vienkārši pretjautājumi.

"Kā būs, kad es būšu nomirusi? Vai man būs skaistas bēres? jautā septiņgadīgā Sibilla. Tēvs smaida. "Es domāju, ka tu vēl ilgi dzīvosi. Vēl pavisam ilgi." Īsa pauze. "Bet kā tu gribētu, lai izskatās tavas bēres?"

Cita situācija. "Ja vecmāmiņa šobrīd atrodas debesīs, kā gan tur izskatās?" grib zināt sešgadīgais Johanness. "Kā tu domā, kā tur izskatās?" mamma pāradresē jautājumu. Johannes brīdi padomā, tad dalās savās fantāzijās. Bērns var justies pieņemts šeit un tagad. Viņš uzzina. "Manu jautājumu uztver nopietni. Es neesmu pārāk bezpalīdzīgs vai mazs šādām tēmām."

Ir situācijas, kurās atbildes nav iespējamas. Ir tādas dienas, kad nav sagaidāma pienācīga atbilde; jā, dažkārt cilvēkam ir nepieciešams pārdomu laiks, jo kāda nāve skārusi pārāk sāpīgi vai bērna jautājums pārsteidz. Tas, kurš šādā situācijā prasa no sevis pārāk daudz - pēc moto: "Tagad man jārīkojas pareizi!" - pats nemanot nodod šīs augstās prasības bērnam. Piemērotāka atbilde ir, piemēram, šāda: "Tagad es uz to nevaru atbildēt, bet vēlāk man atradīsies laiciņš tev, tad esatnākšu!" Laikam gan nav jāuzsver, ka vēlāk pašam jādodas pie bērna un jātur savs solījums.

Kamēr vieni vecāki un pedagogi izvairās no bērnu jautājumiem par nāvi, citi pārcenšas. Viņi sniedz informācijas gūzmu, ko bērns, iespējams, nemaz nevēlas dzirdēt, jo vēl nespēj to pārstrādāt. Šādi ekskursi var bērnam izraisīt tādas iztēles ainas un fantāzijas, kurām viņš emocionāli nav gatavs. Un vecākiem būtu jāpadomā, ka bērnu pieņemt šeit un tagad nozīmē paļauties uz to, ka viņš atkal varēs nākt pie vecākiem, kad radīsies vajadzība noskaidrot papildu jautājumus. 

Pieaugušo atbilde uz bērna jautājumu varētu beigties ar teikumu: "Ja tu gribi uzzināt vairāk, vari nākt jebkurā laikā." Skaidra un patiesa informācija ir nepieciešama. Taču tikpat svarīgs ir emocionālais un fiziskais tuvums, kurā šīs sarunas norisinās. Bērniem vajadzīgs stabils atbalsta punkts - tad viņi varēs tikt galā ar vecāku un citu pieaugušo atbildēm.