Dienas vidū, saulei esot zenītā, pie jūras sēdēja zvejnieks, skatījās uz savu mazo laivu, kas noenkurota šūpojās ūdenī, un pie sevis prātoja, cik labi tā bezrūpīgi sēdēt saulē, vērot viļņus un priecāties par Dieva radīto dabu.

Sapņaino gaisotni pārtrauca smalki ģērbts, patukls svešinieks.

"Ko slaisties dienas vidū? Kāpēc nezvejo?"

Zvejnieks rāmi atbildēja:

"Esmu savu padarījis. Nogādāju tirgū rīta lomu un tagad saulītē atpūšos."

"Bet kāpēc nedodies vēlreiz jūrā, lai sazvejotu vairāk zivju?" svešais nesaprata.

"Kam man tas vajadzīgs?"

"Tu varētu nopirkt lielāku, labāku laivu un sazvejojot vēl vairāk zivju. Tu pat varētu noalgot citus, kuri strādātu tavā labā. Tev varētu piederēt vesela flote zvejas kuģu, ja nebūtu tik slinks!"

"Kam man tas vajadzīgs?"

"Ja tev piederētu daudz kuģu un tu algotu zvejnieku komandas, tev piederētu nauda, kādu pat sapnī neesi redzējis!"

"Kam man tas vajadzīgs?" zvejnieks nebeidz brīnīties.

"Tad tu varētu visu atlikušo mūžu darīt vien to, ko vēlētos, - bezrūpīgi sēdēt saulē, atpūsties, priecāties par sevi un dzīvi..."

Stāsta autors nezināms

Monē impresija Saullēkts, 1872