Mazliet no jaunās kolēģu, Latvijas psihoterapeitu, sarakstītās grāmatas "Konsultēšanas un psihoterapijas teorija un prakse":

Ģimene ir sistēma, ko veido dzīvi cilvēki. Tāpēc ģimene līdzinās dzīvam organismam, kas ir hierarhiski organizēta, tai ir savi mērķi, uzdevumi, likumi, robežas. Ģimene ir pašregulējoša sistēma - tai raksturīga spēja pašai atjaunot visas sistēmas līdzsvaru.

Ģimeni nevar saremontēt kā tehnisku ierīci. Ģimenes psihoterapija rada telpu, kurā ģimenes locekļi var iegūt jaunu pieredzi, jaunas atziņas un atrast efektīvākus savstarpējās komunikācijas veidus. Pārmaiņas notiek, pateicoties jaunai informācijai un atziņām, kas vada ģimeni jaunas sistēmas līdzsvara meklējumos. Psihoterapeits šajā procesā nav neatkarīgs novērotājs, kurš kā "mehāniķis" saremontē sistēmas bojājumus. Viņš atrodas mijiedarbībā ar priekšmetu (objektu), ko vēro, un svarīga ir gan pati mijiedarbība, gan arī psihoterapeita sajustaos par mijiedarbību.

Ģimenes psihoterapeits konsultē gan pārus, gan ģimenes. Pāri var uztvert divejādi: 1) kā ģimenes apakšsistēmu, ko nepieciešams stiprināt ģimenes terapijas kontekstā, jo labi funkcionējošas pāra attiecības ir svarīgs priekšnoteikums labi funkcionējošai ģimenei; 2) kā atsevišķu lielumu, kura attiecību terapijā nav vajadzīgs iesaistīt visu ģimeni. Psihoterapeita palīdz pārim veidot dialogu par tiem tematiem, kurus pāris saviem spēkiem nespēj izrunāt.

Kad nepieciešams atrisināt ģimene problēmas, psihoterapeits uz sarunu aicina visu ģimeni, tomēr terapijas laikā dalībnieku sastāvs var variēt: dažas sesijas apmeklē visa ģimene, dažas - tikai pāris vai tikai bērni. Ģimenes terapijā ar jēdzienu "ģimene" tiek apzīmēts cilvēku kopums, kas dzīvo zem viena jumta, taču vienlaikus ģimene ir kas vairāk kā atsevišķō daļu summa. Ģimenes pamatā ir kāda īpaša, citu cilvēku skatienam apslēpta realitāte, īpaša sajūta, kas raksturo, kā tas ir - dzīvot šajā ģimenē, piederēt pie tās. Un vienīgais veids, kā to piedzīvot, "sajust", lai rosinātu pārmaiņas, ir aicināt uz konsultāciju visu ģimeni.

Psihoterapeits palīdz ģimenei apzināties, ieraudzīt, ko tā dara, rosināt pārdomas par to, ko tas nozīmē katram ģimenes loceklim, veicināt iejūtību un savstarpēju sapratni.

Nedaudz vienkāršojot, var sacīt, ka ģimenes terapijas process sastām no trim posmiem. Pirmais posms ietver iepazīšanās, kontakta dibināšanu, gaidu un mērķu noskaidrošanu, vienošanos par sadarbßi. Pmatojoties uz pirmajā posmā iegūto informāciju, psihoterapeits izstrādā terapijas plānu. Otro posmu raksturo radošs haoss un apjukums, jo tiek izjaukts ģimenes status quo; vienlaikus parādās ģimenes gatavība apgūt nezināmas teritorijas. trešajā posmā notiek integrācija - ģimenes locekļi ir cerību pilni un gatavi jaunam sadarbības veidam, ko apguvuši terapijas otrajā posmā.

Man ļoti simpatizē ideja, ka ģimenes psihoterapeits ir nevis eksperts, kas zina, kā mainīt ģimeni, bet  ir pārmaiņu moderators - ģimenes psihoterapeits veido labvēlīgu gaisotni, apstākļus, kas mazina ģimenes aizsardzības, rosina atvērtus dialogus, palīdz ģimenei ieraudzīt savas attiecības no malas. Psihoterapeits rada impulsus, kas izjauc ierasto un mudina ģimeni meklēt jaunu līdzsvaru, jaunus risinājumus.