Cilvēkam raksturīga visnotaļ kaitīga tieksme -  šķiet, kāda nesaraujama saikne liek mums vēlun vēlreiz atkārtot pagātnes attiecības, jo sevišķi tad, ja tās saistītas ar kādu emocionālu sāpi vai vilšanos. Būdams psihoterapeits, es ļoti bieži palīdzu cilvēkiem izprast mehānismus, kas atdzīvina pagātni mūsu šodienas attiecībās. Lielākoties mēs vēlamies iet tālāk, bet nereti darām to, vienkārši izvēloties jaunus izpildītājus mūsu dzīves galveno personāžu lomai – tie var būt mūsu vecāki vai kāda cita nozīmīga persona, ar kuru saikne joprojām nav aprāvusies. Freids dēvēja šo fenomenu par pārnesi.

Pārneses gadījumā pagātnes jūtas un priekšstati parādās mūsu šodienas attiecībās. Tas notiek gluži neviļus – mēs neapzināmies savu identifikācijas kļūdu, pieņemot kādu jaunu paziņu par cilvēku, kam bijusi nozīmīga loma mūsu pagātnē. Psihoterapijas kontekstā terminu pārnese parasti lieto, apzīmējot pacienta tieksmi saskatīt psihoterapeitā māti, tēvu, brāli, māsu vai kādu citu nozīmīgu personu un pieskaņot šim aplamajam pieņēmumam savas jūtas un rīcību. (Ir arī tā dēvētā pretpārnese, kas apzīmē līdzīgu psihoterapeita attieksmi pret pacientu, it īpaši, ja šis cilvēk atgādina kādu no pagātnes.)

Tomēr pārnese un pretpārnese vērojama ne tikai psihoterapeita kabinetā – mēs saskaramies ar šiem fenomeniem gandrīz katru dienu. Pašiem nezinot, mēs saskatām nozīmīgas pagātnes figūras mūsu partneros, kolēģos, draugos, ienaidniekos un pat pilnīgi svešos cilvēkos. Mēs pārnesam uz šiem cilvēkiem attiecīgās jūtas un attieksmi, uzskatus, vajadzības, cerības, aizspriedumus un fantāzijas. Pārnese ir primitīvs veids saskatīt neredzamo, neizpausta iekšēja drāma vai, izmantojot Ernesta Bekera nepārspējamo frāzi, „neveiksmīgi un neveikli sagrozīta īstenība”.

Viens no pārneses piemēriem ir pacientes iemīlēšanās savā psihoterapeitā. Tas ir laipns, saprotošs un uzticams cilvēks, kas izrāda par viņu patiesu interesi. Tieši šīs īpašības viņa būtu gribējusi redzēt savā tēvā. Ja paciente apprecētos ar savu ārstu, laika gaitā atklātos, ka viņš neatbilst šim iedomu tēlam. Viņa ar prātu un sirdi ticēja, ka ir atradusi ideālu tēva aizstājēju. Viņas psihes dziļākais slānis, proti, zemapziņa, bija gatava pieņemt viņu kā tēva aizvietotāju. Bet vēlāk nereti izrādās, ka šis par vīru pārtapušais ārsts pilnīgi neder savai lomai un nespēj viņu uzklausīt. Šāda pieķeršanās sākas ar cerības pārnesi, bet kļūst par pārneses ietekmē atkārtotām attiecībām.

Nozīmīgu un ilgstošu attiecību ietekmē mūsu zemapziņā veidojas savdabīgi šabloni, kas turpmāk tiek piemēroti citiem cilvēkiem. Mūsu dzīve ir kā muzikāla tēma ar variācijām, kas nekad īpaši neattālinās no pamatmotīva. Kādas ir cilvēku izredzes tikt saskatītiem pareizā gaismā, ja mēs nemitīgi salīdzinām viņus ar citiem, turklāt tas notiek viņiem un mums pašiem nezinot? Kādas ir mūsu pašu izredzes tikt pareizi uztvertiem, ja cilvēki pārnes uz mums pagātnes attiecību iezīmes?

Šī dabiskā tieksme uztvert līdzcilvēkus saskaņā ar novecojušiem šabloniem traucē saskatīt, Emersona vārdiem sakot, „mūsu iekšējo būtību”. Lielākoties mēs uzlūkojam viens otru caur pagātnes prizmu. Tas notiek divējādi. Pirmajā gadījumā mēs projicējam uz līdzcilvēkiem savus uzskatus, spriedumus, bailes, vēlmes, cerības. Otrajā gadījumā mēs pārnesam uz otru cilvēku īpašības vai ar šo cilvēku saistītas cerības.

Šī grāmata stāsta par mūsu visnotaļ dabisko, bet dažkārt nepārvaramo pārneses tieksmi. Par to, kā iemācīties kaut brīdi uzlūkot citus cilvēkus ar pagātnes neapmiglotu skatienu. Šis skaidrais skatiens ir apzinātības triumfs, uzmanība, kas pilnībā veltīta pašreizējam momentam. Neapzināta pārnese dod spēku pagātnei. Šīs pārneses apzināšanās dod spēku šodienai.

Apzinātība ļauj pilnībā veltīt uzmanību pašreizējam brīdim. Bet pašreizējais brīdis ir pārejošs, un patiesībā apzinātībā ir uzmanība, kas veltīta laika plūsmai. Dzīvot apzināti nenozīmē skatīt īstenības stopkadru, bet ļauties tās nerimtīgajam, mūžam mainīgajam plūdumam. Pārneses gadījumā mēs pārstājam plūst līdzi mirkļa iespējām un apstājamies, lai vērotu kādu pagātnes seju. Mēs varam pēkšņi atskārst, ka saskatām mātes vaibstus dzīves biedrenē vai bijušās sievas vaibstus jaunajā partnerē. Vai ievērot, ka esam kļuvuši par cita cilvēka pārneses objektu, un rast iespēju tikt galā ar viņa tieksmi pieņemt mūs par kādu citu.

Par pārnesi var liecināt tas, ka kāds cilvēks izraisa mūsu simpātijas vai antipātijas, satrauc mūs vai apbēdina. Mūsu spēcīgā atbildes reakcija – tieksme satuvināties ar šo cilvēku vai, gluži pretēji, vairīties no viņa sabiedrības – var norādīt uz nenokārtotām, joprojām aktuālām pagātnes lietām. Varbūt šis cilvēks mums atgādina kādu, līdzinās kādam mūsu pagātnes tēlam. Varbūt viņš ir aktualizējis kādas vēl pilnībā neizpaustas jūtas, vēl neapmierinātas vēlmes vai nepiepildītas cerības, bikli apslēptas ilgas. To sauc par pārnesi tāpēc, ka mēs pārnesam uz kādu no līdzcilvēkiem to, kas pieder pagātnes pasaulei. Uzmanīgi izanalizējot jebkuru reakciju uz apkārtējiem, mēs noteikti atradīsim tās saikni ar pagātni. „Introspekcija vienmēr ir reproduktīva,” rakstīja Žans Pols Sartrs. Izanalizējot savas pārneses reakcijas pagātnes gaismā, mēs labāk izprotam savu uzvedību pašreizējās attiecībās.

Ikviens cilvēks, kurš ieņem nozīmīgu vietu mūsu pašreizējā dzīvē , ir izvēlēts par jaunu galvenās lomas tēlotāju pagātnes drāmā. Vēl vairāk – tieši tālab jau viņš ieņem šo vietu. Cilvēki ienāk mūsu dzīvē kā aktieri, kas tiek attiecīgi izvērtēti un padarīti par mūsu dzīves drāmu centrālajiem tēliem. Tikai mēs nesaucam viņus par „aktieriem” - drīzāk mēs viņu varētu dēvēt par dvēseles biedriem vai galvenajiem ienaidniekiem. Nereti mēs esam pārliecināti, ka bijām kopā ar viņiem iepriekšējā dzīvē. Un tur ir sava taisnība - mēs patiešām bijām kopā, tikai pirms dažiem gadiem vai gadu desmitiem, nevis vairākiem gadsimtiem. Kāds jēgpilns sinhronisms vai sakarība gādā par to, lai uz mūsu "noklausīšanos" nāktu vispiemērotākie aktieri. Tad mēs apstiprinām šos jaunos partnerus lomai, un viņi pamazām ielāgo mūsu seno vajadzību vai baiļu scenāriju. Ļoti iespējams, ka mēs darām to pašu ar viņiem. Vai man apkārt i paša māja vai teātra dekorācijas?

Varētu teikt, ka mēs kopīgi izkopjam savu karmu. Tik tiešām, mūsu intīmās attiecības nereti veidojas no bērnības vai senāku attiecību komplicētajām sekām. Ironiskā kārtā mums nozīmīgi cilvēki aizstāj tos, kas - kā mums kļūdaini šķiet - šo nozīmi ir zaudējuši. Lai gan patiesībā cilvēki, kas zaudē savu nozīmi, pagaist no mūsu emocionālās atmiņas un neierosina pārneses mehānismus.